Kā atrisināt kukurūzas labirintu, nesabojājot prieku

Pirms ieiešanas: izveidojiet divu minūšu plānu

Viegākais labirinta risinājums ir tas, ko novēršat pie ieejas. Pirms ieiešanas uzņemiet četru lietu fotogrāfijas: publicēto karti, šīs dienas slēgšanas laiku, palīdzības vai “pazudis” tālruņa numuru un jebkurus numurētus ārkārtas izejas. Mobilais signāls bieži ir vājš starp divu metru augstām kukurūzas mūriem, tāpēc saglabāta fotogrāfija ir labāka nekā tīmekļa lapa, kuru varat nevarēt pārlādēt iekšpusē.

Tad vienojieties par vienu kustības likumu ar grupu pirms ieiešanas: neviens neiet priekšā vadītājam un neviens neatpaliek no pēdējā pieaugušā. Tas šķiet stingrs, bet tas ir vienīgais ieradums, kas novērš “pagaidām, kur ir Sam?” brīdi aizņemtā krustojumā. Izvēlieties sapulces vietu ārpus ieejas gadījumā, ja kāds agrāk atstāj darbinieku, un nesiet papīra karti, pat ja plānojat navigēt ar tālruni — papīrs nebeidzas.

• Pārbaudiet paredzamo pabeigšanas laiku un pēdējās ieejas atcelšanu.
• Izmantojiet tualeti un piepildiet ūdens pudeles pirms ieiešanas.
• Novietojiet pieaugušo ar labāko virziena izjūtu priekšā.
• Dodiet katram bērnam redzamu darbu — kontrolpunkta meklētāju, kartes turētāju, fotogrāfu.

Katrs krustojums padariet lēmumu atceramu

Vairums grupu pazūd viena iemesla dēļ: viņi veic trīs vai četras ātras pagriezienus, nereģistrējot nevienu no tiem. Labojums ir gandrīz kaunpilns — pauziet katrā krustojumā, paskatieties atpakaļ uz ceļu, no kura nācāt, un nosauciet vienu orientieri skaļi pirms izvēles. “Mēs pagriezāmies pa kreisi pie bīstamnieka” ir maršruts, ko var atkārtot. “Mēs pagriezāmies kaut kur pie kukurūzas” nav.

Ja labirintā ir numurēti kontrolpunkti vai perforētā karte, izmantojiet katru kā saglabāšanas punktu un atzīmējiet to brīdī, kad sasniedzat. Kad divi ceļi izskatās vienādi vilinoši, izvēlieties likumu un turieties pie tā — piemēram, “vienmēr mēģiniet labo zaru vispirms.” Konsistents likums ir tas, kas padara atpakaļgaitu iespējamāku vēlāk, jo jūs zināt tieši, ko esat un neesat mēģinājis.

Izpratne par to, ko sienas sekošana var un nevar darīt

Klasiskais triks ir turēt vienu roku pieskārienu vienai un tai pašai sienai un nekad neatlaist. “Vienkārši savienotā” labirintā — bez salām un tiltiem — šī siena ir viens nepārtraukts cilpa, tāpēc sekojot tai jūs vienmēr nonāksiet izejā galu galā. Slazds ir “galu galā”: tas var aizvest jūs cauri katram mirušajam galam uz šīs sienas un aizņemt daudz ilgāk nekā gudrs maršruts.

Sienas sekošana arī klusi pārkāpj brīdī, kad labirintā ir tilti, tuneļi vai ceļš, kas apgriežas ap atdalītu salu vidū. Šādās plānojumos jūsu siena vairs nav viena savienota robeža, un jūsu roka var jūs nosūtīt pa apli mūžīgi — un mūsdienu lauku labirinti mīl tieši šīs iezīmes. Tāpēc izmantojiet sienas sekošanu tikai tad, kad jūsu vienīgais mērķis ir izkļūt: izvēlieties pusi, apņemieties to un nekad nomainiet rokas vidū labirintā, jo puses maiņa atmet loģiku, kas padara to darboties. Ja operatora karte parāda tiltus vai atsevišķas sadaļas, izlaižiet to un navigējiet pēc kontrolpunktiem.

Lielākiem labirintiem strādājiet kā kokam

Kad reālais mērķis ir savākt katru kontrolpunktu lielā labirintā, sienas sekošana ir nepareizs rīks. Tā vietā izmantojiet katru krustojumu kā zaru: izpētiet vienu ceļu pilnībā, un ja tas beidzas ar mirušo galu, ejiet taisni atpakaļ un prātā atzīmējiet to pirms mēģināt nākamo. Jūs tērējat nedaudz ātrumu, lai iegūtu pārliecību, ka nekad neatkārtosiet vienu un to pašu mirušo galu divreiz.

Šeit papīra karte nopelna savu vietu. Viegli atzīmējiet katru krustojumu, kad to iztīrāt — punkts “izpētīts”, bultiņa “vēl ne”. Bērni bieži mīl piederēt šim darbam, un tas pārvērš bezmērķīgu klaiņošanu par redzamu krāsošanas spēli kartē. Ja grupa sadalās, lai ātrāk pārklātu zemi, vienojieties par fiksētu sapulces krustojumu un atgriešanās laiku vispirms; nekad ļaujiet divām ģimenes pusēm improvizēt atsevišķi labirintā.

Atjaunojieties mierīgi, kad ceļš vairs nesaprotams

Instinkts, kad pazudis, ir turpināt iet un “atrast savu izeju.” Tas gandrīz vienmēr ir nepareizi — iešana, kamēr jūs strīdaties, tikai pievieno vēl vienu nezināmu pagriezienu. Apstājieties brīdī, kad grupa nesakrīt par to, kur tā ir. Saskaitiet galvas, dzeriet ūdeni un ejiet atpakaļ uz pēdējo krustojumu, ko visi atceras ar pārliecību. Stāvēšana nekustīgi trīsdesmit sekundes atjauno vairāk nekā kustība.

Ja neviens neatpazīst šo pēdējo krustojumu, izmantojiet palīdzības sistēmu, nevis turpinot. Vairums fermu ir darbinieku tornis, numurētas atrašanās vietas zīmes, ko varat lasīt tālrunī, marķētas ārkārtas izejas vai numurs, ko zvanīt. Lūgt virzienu ir dienas daļa, nevis neveiksme — daudz ģimeņu to dara katru nedēļas nogali.

• Zvaniet uz palīdzību nekavējoties par ievainojumu, elpošanas problēmām, karstuma slimību, reālu paniku vai pazudušu personu.
• Neizgriezieties cauri kukurūzas rindām — apūdeņošanas līnijas, rievas un slēpti ierīces atrodas starp tām.
• Nepalaidiet bērus ap akliem stūriem, īpaši tuvu krēslai.

Saglabājiet izaicinājumu piemērotu jaunākajam grupā

Bērni paliek laimīgi labirintā daudz ilgāk, ja viņiem ir darbs, bet nevis visa navigācijas nasta. Ļaujiet viņiem izvēlēties starp diviem ceļiem, kurus esat jau apstiprinājis, meklēt nākamo kontrolpunkta krāsu vai turēt karti. Iestatiet mīkstu laika limitu pirms jebkurš nogurst un kļūst dusmīgs — atstāt, kamēr tas joprojām ir prieks, ir tas, kas liek viņiem lūgt atgriezties.

Pirmajai apmeklējumam īsāks dienas labirints gandrīz vienmēr pārspēj lukturīti vai biedējošu sesiju. Bērns, kurš mīl mīklas, var joprojām ienīst tumsu, aktierus, miglu vai aizvērtu sajūtu no augstas kukurūzas naktī — tie ir atsevišķi lietas, kas jāpārbauda, nevis droši pieņemt no “ģimenei draudzīgs.” Ja esat šaubās, dariet vieglo versiju vispirms un saglabājiet biedējošo nākamajai ceļojumam.